Visām sievietēm, kuru vīriem ir bērni no pirmās laulības, par to būtu jāzina

Visām sievietēm, kuru vīriem ir bērni no pirmās laulības, tas ir jāzina. Situācija no dzīves

Rasa dzīvoja mazā pilsētiņā lauku apvidū. Ciemats nebija pavisam maz, bet ne arī tik liels, lai viens otru nepazītu. Kādu dienu komandējumā pie viņiem atbrauca celtnieks no galvaspilsētas. Viņš īrēja dzīvokli no pašvaldības, jo zināja, ka darbs te ir tikai uz laiku. Vakaros pēc darba Jānis (šis celtnieks) devās vai nu uz veikalu vai vienkārši paelpot svaigu gaisu.

Kādu dienu viņš nejauši satika Rasu. Viss sākās it kā lēnu, bet nepagāja nemaz tik ilgs laiks līdz jaunie cilvēki sāka satikties, un pēc gada apprecējās. Jānim šī laulība bija otrā. No pirmās laulības vīrietim bija divi bērni.

Pāris reizes gadā dēls un meita atbrauca ciemos pie tēva, dažkārt viņi kopā devās uz jūru vai izbraucienos ar mašīnu pa Latviju. Rasai šķita, ka viņai ir labas attiecības ar vīra bērniem. Arī ar viņa pirmo sievu viņi uzturēja sirsnīgas attiecības. Pēc trim gadiem Rasai un Jānim piedzima kopīgs dēls, un vēl pēc četriem gadiem – meita. Laulības laikā Rasa ar vīru iegādājās dzīvokli, zemesgabalu un uzcēla vasarnīcu.

48 gadu vecumā vīrietis pameta šo sauli, un viņš pēkšņi aizgāja neko nepasakot. Protams, par testamenta rakstīšanu Janis nebija domājis – viņš taču bija jauns un pilns spēka. Kad Rasa vērsās pie notāra, lai noformētu mantojumu, izrādījās, ka mantojums tiks sadalīts starp mantojuma atstājēja mantiniekiem saskaņā ar likumā noteiktajām kārtām. Par mantiniekiem kļūs pati Rasa, viņu kopīgie bērni un vīrieša bērni no pirmās laulības.

— Bet viņi taču jau ir pieauguši! — izbrīnījās Rasa. — Aleksim ir 27, Martai 24.

— Mantojuma noformēšanā bērnu vecumam nav nozīmes, — paskaidroja notārs. — Ja viņi iesniegs iesniegumu par mantojuma pieņemšanu, viņi saņems savu daļu no mantojuma.